LV DE EN
DODIES KUR VĒLIES! JŪTIES KĀ MĀJĀS!

Sākums | Kontakti
/ CEĻOJUMU APRAKSTI / Apkārt Francijai ar kemperi jeb viss no Francijas ar vienu piegājienu

Apkārt Francijai ar kemperi jeb viss no Francijas ar vienu piegājienu.

 Uzkrājuši labu pieredzi ar kemperu jeb motormāju ceļošanu pagāšanā gadā pa visu Slovākiju un apkārt Tatru kalniem, šogad bijām nobrieduši kam garākam un lielākam. Kemperi norezervējām jau laikus, piedevām pašu lielāko! Papildus tam šoreiz ceļā devāmies veseli 6 cilvēki,

kas draudzīgi arī sagulējām un sadzīvojām vienā kemperī visa ceļojuma laikā. Galvenais visam pieiet mierīgi, ērtības labad izmantot kempingus un daudz neaizrauties ar demokrātisko balsošanu, bet gan pieturēties jau mājās izstrādātajam maršrutam.





Svarīgi ir arī izvēlēties labu kemperu nomas uzņēmumu, tāpēc no savas puses ar vislabākajām rekomendācijām iesaku HMR auto Ķīpsalā, kas piedāvā pilnīgi jaunus, koptus Hymer augstas klases kemperus. Laipna apkalpošana, kā arī ir pretimnākoši un nepiekasās par nelieliem pieņemšanas/ nodošanas laika nobīdēm. Pie viņiem var arī atstāt savus auto slēgtā pagalmā, kamēr tiek ceļots ar kemperi.

Tad nu pēc kārtas:

 08.07. Startējam svētdienas rītā no Rīgas, sapakojam mantas, atpūšamies līdz vakaram, lai ap 18:00 izbrauktu. Galamērķis bija nosprausts Berlīnes lielais iepirkšanās centrs A10, tāpēc ēdamo Latvijā par pārlieku augstajām cenām vispār nepirkām. Vācijas lielveikalā pārtikas cenas ir vismaz 30% lētākas un izvēle divreiz lielāka. Tas pats attiecas uz apģērbu, apaviem utt.- ja kas trūkst ceļojumam, visu vajadzīgo var dabūt Vācijā.

            Labie Lietuvas ceļi pārgāja sliktajos Polijas ceļos, bet tā kā speciāli izvēlējāmies braukt svētdien pa nakti, kad praktiski nav furgonu un ir maz arī vieglo auto, ceļš līdz Berlīnei pagāja raiti. Šoferīši bija mums gana, tāpēc daļa gulēja kempera gultās, daļa brauca un tā uz maiņām.

 09.07. Jau no rīta ap 9:00 bijām pie A10 shoping centra uz Berlīnes ārējā apļa. Sagaidījām, kad atveras veikali, izmantojām veikala labierīcības un sakopušies šturmējām bodes. Pirmām kārtām kopīgi izgājām cauri visai pārtikas sadaļai un sapirkām ēdamos visām atlikušajām 2 nedēļām. Kopā ap 300 EUR uz 6 cilvēkiem arī pietika visam ceļojumam. Piepirkt vajadzēja tikai dzeramos un maizi. Cenas super! Veikals meitenes aizkavēja daudz ilgāk, par plānoto, jo vajadzēja visādas jaunas štātītes un kurpītes par labajām cenām! Pēcpusdienā startējām no A10 cauri visai Vācijai uz Reimsas pusi. Nobraucām vēl ap 800 km un vēlu vakarā iebraucām jaukā kempingā pie Vācijas- Francijas robežas.

 10.07. Pēc vācu alus nogaršošanas un vakarā cepto steiku saēšanās miegs bija gana salds, tāpēc izbraucām tikai ap 11:00, kaut kavēties daudz nevarējām, jo bija jau iepriekš rezervēta ekskursija Šampanjas reģionā vienā no vecākajām un slavenākajām šampanieša darītavām Veuve Clicquot (http://www.veuve-clicquot.com/home/gb/en/visits) Šampanjā. Starp citu, viss pasaulē esošais šampanietis tiek taisīts tikai šajā, salīdzinoši nelielajā reģionā, tāpēc pārējos dzērienus var saukt tikai par dzirkstošajiem vīniem. Ekskursija Veuve Clicquot bija gana izglītojoša un  interesanta, vienīgais paša ražošanas procesa darbībā nebija, tāpēc nolēmām apmeklēt vēl vienu, ne tik populāru šampanieša rūpnīcu, kur gan mūs parādīja visu no A līdz Z, kā iespaidā tika nopirktas vairākas kastes ar šo burvīgo dzērienu mājās vešanai. Protams, pirms pirkām, kārtīgi vajadzēja visu izdegustēt par to neko nemaksājot. Vakara no Reimsas reģiona ceļš uz Parīzes pusi ar nakšņošanu Parīzes Disnejlandes stāvvietā. Disnejlandē ieradāmies tā ap 19:00, kad visu slēdza jau ciet. Miera nebija, tāpēc ar metro aizbraucām uz Parīzi. Pa ātro apskatījām Eifelīti, iedzērām alu pa 10 EUR pie Dievmātes katedrāles, pastaigājām pa latīņu kvartālu, apēdām pa kebabam un laidām atpakaļ. Pa ceļam metro tika pazaudēta biļete, kā rezultātā vienam no mums nācās šķirties no 40 EUR par braukšanu bez biļetes.

 11.07. No rīta esam starta gatavībā ieņemt Disnejlandi. Ieejas biļeti nopirkām gana operatīvi, un tā maksāja ap 50 EUR uz visu dienu. Lai gan parks ir vairāk domāts maziem bērniem, mēs paguvām kā pirmo atrakciju izvēlēties pašu krutāko „šaušanu kosmosā”, kā rezultātā daļai no mums apetīte uz citām izdarībām strauji pazuda. Vispār parku ieteicams apmeklēt ar maziem bērniem, jo pieaugušajiem prasās kas asāks. Par labāko tikai atzīta atrakcija „Happy World”, kas ar savu milzu pozitīvismu radīja pozitīvu noskaņu, pat tad ja parks bija gana dārgs un jau 10 gadus bez būtiskiem uzlabojumiem. Sagaidījām beigu noslēguma parādi un, lai izvairīts no sastrēgumiem, laikus devāmies uz kemperi un laidām tālāk uz Amboises pusi. Uz vēlu vakaru bijām jau Francijas vidienē pie upes, kas pēc lielajām lietavām būtiski bija izgājusi no krasta un robežojos ar kempinga sākumu. Tā kā kempings bija jau slēgts, nācās vietējam strādniekam, palūgties lai laiž tak latviešus iekšā un ļauj atpūsties pēc garā ceļa. Runas māksla Franciski pēc ceļā patērētā alus un tad viskija, bija apgūta teicami. Spēlējot zolīti un baudot kādu dzērienu, ceļš paiet gana ātri

 12.07. Kā jau ierasts, modāmies pavēlu, jo gulēšana tak svēta lieta un ātrāk pa 2 naktī tāpat gulēt negājām. Sataisījām brokastis (tās kemperī gatavojām katru rītu un klājām galdu ārpusē) un smalki paēdām upes krastā, lai pietiktu spēka Francijas viduslaiku pilsētas apskatei Amboisei un Vouvray. Pēdējā no tām arī ir viena no Francijas vīna ielejām un slavena arī ar lielām sēņu audzētavām alās. Apskatījām Da Vinčī dzimtās mājas Amboisē, kur viņš radījis daudzus inženiera cienīgus objektus, kas tagad ir iekarojuši neaizstājamu vietu mūsu sadzīvē un, protams, mākslas darbus. Kopumā skaistas Francijas mazpilsētas, ar vīna degustācijas iespējām un viduslaiku arhitektūru, kā arī izbūvētām mājām klintīs un alās. Pēc abu mazpilsētu apskates pārbrauciens 300 km uz Cognac pilsētu. Mājvietu Henessy, Martin. Ottard un ta visiem konjakiem, jo tos arī var ražot tikai šajā reģionā no šī reģiona vīnogām. Vakarā apskatījām pilsētu, noskaidrojām degustāciju iespējas un ar kemperi noparkojāmies tieši iepretim Henessy ražotnei, lai jau no rīta to šturmētu ar savu ziņkāri un degustācijas vēlmi.

 13.07. Modāmies mazliet laicīgāk, lai jau uz 10:00 būtu pie ražotnes durvīm gatavi ekskursijai pa Henessy pagrabiem. Plānos bija vēl Ottard un Martin konjaku ražotnes, bet pēc pamatīgās Henessy ražotnes apskates un degustācijas priekiem, sapratām, ka pārējās vietās gan jau process būs līdzīgs, tāpēc ieeju ap 10 EUR atkārtoti maksāt nevēlējāmies. Katrā ziņā Henessy viss bija organizēts uz „tip top”, kā jau tādam brendam pienāktos. Uzzinājām visu par konjaka ražošanu, par tā kvalitātes atšķirībām, uzglabāšanu mucās utt. Tas nu ir fakts, ka vairs Henessy ar tomāta sulu diez vai dzeršu, kā tas šad tad ir gadījies pirms tam, tieši aiz cieņas pret ražošanas procesu un ieguld’ito darbu. Uzzinājām, ka konjaks tiek veidots no dažādu gadu „vīs” (Vintage years and not vintage years), kurus kombinējot tiek iegūta vajadzīgā garša. Jo dārgāks konjaks, jo „vīs” ir vecāki un no labākajiem ražas gadiem.

            Pēcpusdienā devāmies uz okeāna pusi, pārbraucām ar prāmi pāri līcim pie Royal kūrortpilsētas, lai nonāktu jau slavenajos sarkanā vīna Bordaux vīna dārzos. Uz 15:00 bija jau pirmā rezervācija vīna ražotnē, ko gan starp daudzajām nevarējām laukus atrast. Kopumā vīna ražotnēs vajag rezervēt laikus, jo saimnieki parasti nav tik viegli sastopami un katram pie durvīm jau arī nekaulēsies. Bija dažas smalkākās ražotnes, kas parastiem tūristiem atsaka un pieņem tikai profesionāļus, bet pārsvarā var iekļūt jebkuros vīna pagrabos, tas izstaigāt saimnieka vai kāda ģimenes locekļa pavadībā, degustācijā izdzert kaut 3 pudeles un samaksas vietā no saimnieka nopirkt vēl 3 pudeles vakaram. Cenas varbūt nav lētākas kā veikalos, bet jāņem vērā, ka pirms tam ir bijusi ap stundu gara ekskursija un plaša vīnu degustācija bez maksas. Reģionā pārsvarā audzē merlot vīnogas sarkanajam vīnam, kurš bija izcils tieši 2003. gadā, tāpēc arī dažās degustācijās piedāvāja 1998. gada vīnu, bet 2003. gada vīns ir jau beidzies vai maksā iespaidīgu summu jau pielīdzināmu 1995 gada Vintage. Apskatījām arī konkrēto vīna saimniecības apkārtni, kur vīnu lauki beidzās līdz ar okeānu un kalniņā bija uzcelts brīnišķīgs skatu tornis. Saimnieka meita arī laipni mūs izvadāja pa visiem pagrabiem un piedāvāja plašu degustāciju.  Vakarā pārbraucām uz kempingu pie paša okeāna pilsētiņā Lacanau Ocean.

 14.07. Tā kā laiks mūs nelutināja ar karstām saulainām dienām, atpūta pie okeāna lielu prieku neradīja. Tāpēc atzīmējamies ar ātru peldi Atlantijas okeānā un devāmies tālāk baudīt vīna priekus vēl divās saimniecībās CA Aquitain St Laurent Medoc. Ta kā tā bija sestdiena, paļāvāmies, ka uz iepriekš veikto rezervāciju mūs tomēr kāds sagaidīs. Tā arī bija, tikai saimnieks sagaidīt bija norīkojis kādu no saviem radiniekiem, kurš no angļu valodas zināja tik vien kā yes and no. Lai nu kā, ekskursija bija super, paši varējām izložņāt visus stūrus un ar roku un žestu palīdzību izdevās arī saprasties. Vēl labāka bija degustācija, kur ieceltais aizbildnis bija ļoti devīgs, ka pat visas iesāktās pudeles atvēlēja līdzņemšanai. Daudz nedomājot, tās arī pie kempera, uzkožot baltmaizi, nolikvidējām.  Tad sekoja ap 70 km pārbrauciens uz austeru un jūras velšu dzimteni Arcachonu. Vīna apskurbināti pagulējām kemperī, kamēr šoferīts mūs nogādāja kempingā, kas bija kādus 2km no pašas Arcashonas centra. Atpūtāmies, uzcepām Vācijā pirktos steikus, kāds mazliet pagulēja, lai vakarā dotos uz pilsētas centru baudīt austeres.

            Arcachona ir tipiska Francijas kūrortpilsētiņa ar viesnīcu apskautu okeāna piekrasti, skaistām gājēju ieliņām, moliem, kas ieiet dziļo okeānā un daudziem vasaras restorāniem pie paša okeāna. Visos restorānos pārsvarā tiek servētas jūras veltis, tāpēc arī mēs eksperimentējām, pasūtot spec piedāvājumu ar dažādiem gliemežiem, austerēm, astoņkājiem, mīdijām utt. Lieki piebilst, ka viss bija svaigs, necepts un servēts uz ledus. Mērces vietā izvēlējāmies vīnus, lai visu labāk noskalot. Izjūtas bija visdažādākās, kaut atzīšos godīgi, otrreiz ēst tos visus gliemežus nezinu kad vēl saņemšos. Rēķins kopā bija arī gana iespaidīgs un sasniedza gandrīz to pašu summu, ko iztērējām Berlīnes lielveikalā pārtikai visām 2 nedēļām.

 15.07. Šī diena bija paredzēta lielajam pārbraucienam no okeāna piekrastes uz Vidusjūras piekrasti, kopā ap 800km. Lai diena nebūtu tik vienmuļa, bagātinājām to no rīta ar Eiropas lielākās kāpas apskati Dune du Pilat, kas ir 114 metrus augsta un gana iespaidīga. Tad garais pārbrauciens līdz pilsētai Nimes, kas slavena ar otru lielāko kolizeju, kurā tieši šajā dienā notika kāds rokkoncerts. Tad nu aprobežojāmies ar kolizeja apskati no ārienes un devāmies uz tuvumā esošo pilsētu Avignon. Pa nakti palikām kempingā pie paša Garda tilta jeb akvedukta.

 16.07. No rīta apskatījām iespaidīgo akveduktu pāri kalna upei, ko tūristi atpazīst kā Garda tiltu. Tad sēdāmies kemperi un devāmies uz Avignion, kaut laika trūkuma dēļ šo pilsētu apskatījām tikai pa kempera logu. Ja ir iespēja, to gan vajadzētu izstaigāt gan Eiropā slavenākā tilta, gan viduslaiku vecpilsētas dēļ.

         Devāmies tālāk, jo vēl bija ap 200km priekšā līdz Kannām un Monaco, kur šīs dienas vakarā bija jānokļūst. Pa ceļam radās doma apmeklēt zvaigžņu pārpilno atpūtnieku pilsētiņu Saint- Tropez, kas tik tiešām pārsteidza. Piekļūšana gan bija mazliet ekstrēma ar lielo kemperi lavierējot pa šaurajām kalnu ielām un ceļiem, bet pēc laika jau bijām pie Vidusjūras un pieparkojuši kemperi pa divām maksās stāvvietām devāmies iekarot centru. Milzu jahtas tiešām pārsteidza! Domāju, ka katra no tām bija 10tiem miljonu vērtas un ja tādas 20 pieparko vienkopus, tad ir ko redzēt. Apkalpojošais personāls spodrina katru no hromētajām detaļām, kamēr saimnieki laiski izlaidušies bauda pusdienas uz kuteru pakaļējā klāja. Kāds paceļas ar savu helikopteri no virs klaja, kāds atkal izbrauc Ferrary vai Porche no apakšējā klaja lai dotos pilsētas ielās. Mūsu oligarhi noteikto nobālētu šo puišu saimē un labi ja mēnesi izvilktu tādu kuteru uzturēšanas izmaksas vien.

            Kannas iebraucām ar kemperi vēlā pēcpusdienā un mierīgi pieparkojāmies pašā centrā uz „Palm street”. Izbaudījām skaistās Vidusjūras pilsētiņas ielas, apskatījām dārgās viesnīcas ar daudzajiem pazīstamo zīmolu veikaliem, kā arī apskatījām padomju laikiem līdzīgo ēku, kas ir slavenā kino festivāla mājvieta. Pastaigājām pa sarkano paklāju. Interesanti bija pavērot arī atpūtniekus, kur daļai no tiem bija būtiski uzlabojumi no plastiskās ķirurģijas puses un pārspīlēta brendu un dārglietu klātbūtne.

            Tā kā nāca virsu jau vakars, devāmies ārpus pilsētas meklēt kempingu, ko arī atradām netālu no Monaco.

 17.07. Monaco apskates diena sākās ar milzu sastrēgumiem, jo streikoja dzelzceļš. Pēc divu stundu brauciena, kuru laikā veicām ap 30 km, nokļuvām Monaco centrā. Superīgākā pilsēta, bet diemžēl ne kemeru ceļotājiem. Uz katra stūra zīmes, ka kemperiem stāvēt nedrīkst, pazemes stāvvietas pa zemu un šauru un vienīgā speciālā stāvvieta ar kādām 15 vietām sen jau aizņemta. Tā nu mūs izdzina ārpus pilsētas, kaut pa vidam paspējām izbraukt gan slaveno Monaco F1 trases līkumu, gan tuneli ar visu kemperi. Knapi atraduši stāvvietu pie piepilsētas ārējā galapunkta, devāmies uz pilsētas centru ar publisko transportu.

            Monaco karaļa pils apskate, pastaiga pa kalna takām līdz ostai un atkal milzu jahtu apbrīnošana pie F1 trases malas. F1 tuneļa apskate un ceļš uz slaveno Monaco Casiono, pie kā gan vajadzēja uzvilkt somā līdzi paņemtās solīdās kurpes un bikses. Casino kā jau casino, kāds vinnē, kāds zaudē, bet iespaidi tika gūti un rulete mazliet paspēlēta. Katrā ziņā Monaco ir pilsēta, kurā gribētos atgriezties, lai laiski pagulētu pludmalē, pastaigātu pa restorāniem un darītu neko, bet gan jau kaut kad.

            Vakarā devāmies ārpus pilsētas Napoleona ceļa virzienā ar mērķi atrast kempingu. Tas izdevās tikai vēlu vakarā pie smaržu galvaspilsētas Grasses. Pilsētas apskati atlikām, jo nebija iespēju pieparkoties un spēka arī vairs nebija palicis daudz. Toties kempingā iejutāmies franču kompānijā, lai noskatītos kā EURO 2008 Francija zaudē Itālijai futbolā un dodas mājup. Lieki piebilst, ka kempingā servētās mīdijas un vīns bija lielisks!

 18.07. Grasses apskati atcēlām, lai dotos izbaudīt Alpus. Alpi bija mūsu ceļojuma triloģijas pēdējā daļa pēc Okeāna un Vidusjūras daļām, tāpēc jau sākās piemesties tāda kā mājās braukšanas sajūta.

            Izslavētais Napoleona ceļš ar apzīmējumu N85 tiešām ir brīnumains gan vienreizējo dabas skatu, gan labās infrastruktūras dēļ. Droši var ieteikt nemeklēt kempingus pie Grasses, bet nakšņot un šī ceļa, kādā no daudzajām tūristiem paredzētajām piestātnēm. Naktīs skats uz Francijas Rivjēru noteikti būtu aizraujošs. Plānā esošo Allos ezera apskati 3000 metru augstumā atcēlām, lai varētu vairāk laika veltīt Verdonas aizai jeb Eiropas lielajam kanjonam. Līkumainie kalnu ceļi reizēm radīja asas izjūtas, ka daļa no mums izvēlējās pagulēt kemperī ar aizvērtiem logiem. Pēc Verdonas ielejas apskates devāmies tālāk Chamonix virzienā. Pārbrauciens kopā kādi 400 km izvērtās gana smags, jo kā nekā tie ir Alpi ar saviem līkumainajiem kalnu ceļiem, nevis ātrgaitas autobāņiem. Mūsu mīļais TomToms vēl izspēlē dažādus jokus un 7 metri garo un 3 metri augsto kemperi iedzen alpu ceļā, kas mūsu detalizētajā Atlasa kartē pat nav iezīmēts. Kopā pārbrauciens bija ļoti jautrs pa lauksaimniecībai domātu ceļu, kurš nav platāks par 3 metriem, bez jelkādiem norobežotājiem krauju malās. Kopējie ap 30 km pagāja iespaidiem bagāti un lūdzoties, lai nenāk pretim vēl kāds lielāks transports. Tā arī visa ceļa garumā apmēram stundas laikā pretim brauca tikai viens mazais Fiatiņš, ar ko tad arī veiksmīgā vietā satikāmies un samainījāmies.

            Pa ceļam no Verdonas aizas uz A51 bāņa pusi ir ezers, kurā ietek aizu veidojošā kalnu upe. Ap ezeru ir vairāki kempingi ar skaistām peldes vietām. Vienu no šādām vietām arī izmantojām, lai saspringto braukšanu nomainītu pāris stundu atpūta pie zilā ezera, vizināšanās ar katamarāniem pretim kalnu upei, kā arī  vienkārši sauļošanos. Pēc pāris stundu atpūtas tika pieņemts lēmums turpināt ceļu līdz Chamonix kalnu kūrortam, jau rēķinoties, ka tajā iebrauksim labākajā gadījumā 2 pa nakti. Tad arī daļēji pa kalnu ceļiem, daļēji pa šosejām pārbraucām līdz pat Chamonix. Lielākā daļa izvēlējās laiku braucienā īsināt ar viskija un zolītes palīdzību un ik pa laikam pakaitināt šoferi, lai tak brauc ātrāk. Pēc garās dienas un nakts pārbrauciena pieparkojāmies stāvvietā pie klintīm Chamonix centrā, lai no rīta iekarotu Momblānu ( 4807m).

 19.07. Pēc vakara uzdzīves rīts bija pagrūts, bet pie plāna bija jāturas. Tāpēc jau no paša rīta atradām tuvāko kempingu un devāmies pirkt biļetes ( ap 40 EUR no personas) pacēlājiem. Ar funikulieri pacēlāmies Monblāna sānu virsotnē ‘Aiguille du Midi’ (3777 m v.j.l.), lai izbaudītu neaizmirstamas kalnu ainavas. Tad vēl 100 metrus ar liftu uz augšu, lai sasniegtu 3 800 metrus un izbaudītu sniegotās virsotnes, apskatītu kādu alpīnistu, kas dodas iekarot pašu virsotni.

            Vēlāk nolēmām mazliet pastaigāt par kalnu takām un izmantojām funikuliera vidus staciju, lai izkāptu. Kalnu ainavas un sajūtas ko tās sniedz aprakstīt ir grūti, bet skaidrs ir tas, ka kalni aicina atgriezties vēl un vēl.

            Visu dienu pavadot pa kalniem bijām kārtīgi izbadējušies, tāpēc kempingā uzgrillējām kārtīgas vakariņas ar vācu ribām, steikiem utt., sacepām dārzeņus un uzklājām kārtīgu galdu pie kempera. Paēduši un atguvuši spēkus mazliet devāmies pakāpt pa kalnu upi, kas gan izrādījās pa strauju un bīstami, tāpēc mazliet pamēģinājuši, domu atmetām. Vakarā devāmies apskatīt Chamonix centru, kas bija gana patukšs no cilvēkiem un neradīja populārākā Franču kūrorta cienīgu sajūtu. Lai nu kā, krodziņi bija super, ēdies garšīgs, un futbola spēles tiešraide starp Portugāli un Vāciju, kādā no vietējiem krodziņiem, vienreizēja.

 20.07. Tika pieņemts lēmums doties mājup, jo kemperi jāatdod nomas punktā jau 22.07. un 23.07. gribējās mazliet apkopties Līgo svētkiem. Tad nu nesteidzoties sapakojāmies un devāmies ceļā caur Šveici uz Berlīnes pusi. Alpi vēl ilgi nelaida mūs ārā, tāpēc braukšana nevaicās gana raiti. Tikuši uz Šveiciešu un vēlāk arī Vācu bāņiem viss aizgāja raiti, ja nu vienīgi iekļuvām sastrēgumā, laikam jau futbola dēļ. Vēlā naktī piestājām kādā no daudzajām Vācu tankshtellēm, lai mazliet pagulētu.

 21.07. Nobraucām atlikušos km līdz tam pašam Berlīnes lielveikalam, lai atkal sapirktos ēdamos, dzeramos Līgo svētkiem, kā arī drēbes sev un citiem. Cenas atkal patīkami pārsteidza. Par pēdējiem EUR iebraucām jau zināmā krodziņā tur pat blakus esošajā ciemā, lai nogaršotu 300 gramīgo steiku ar šparģeliem un holandiešu mērci par 10 EUR, vai picu par 3 EUR un dotos nakts pārbraucienā mājup. Tad non stop Berlīne- Rīga un 22.07. ap pusdienas laiku bijām jau Rīgā. Kopā ap 16 stundām ceļā, kas ir gana iespaidīgs sasniegums, ņemot vērā kempera iespējas.

 SVARĪGĀKIE SECINĀJUMI:

  •  Ceļojot ar auto, it īpaši kemperi, tiek iegūta vienreizēja brīvība un iespēja apskatīt tādas vietas, kur neviens tūroperātors nevedīs! Var lieliski izbaudīt konkrētās valsts ikdienu gan pilsētā, gan visattālākajā lauku ciemā.
  • Braukt 6 kemperī nav problēmu, vienīgais jāizmanto kempingi. Kempera sanitārās iespējas vairāk ir domātas līdz 4 cilvēku, drīzāk ģimeņu vajadzībām.
  • Labs lēmums bija kopējā budžeta izveide ar vienādām iemaksām speciāli ceļojumam radītā kontā. Tad ar šo karti tika maksāts gan par degvielu, gan kempingiem un kopējā ēdiena iegādi. Nebija jāstreso kas par ko ir vai nav maksājis, jādala katrs čeks utt.
  • Ceļojot ar kemperi vajag ieplānot apstājas vietas 2-3 dienu garumā. Katru dienu pārbrauciens ir nogurdinoši. Konkrētais maršruts vairāk ir 3 nedēļām, jo kā nekā tika nobraukti ap 8 000km.
  • Kempera vidējais dienas nobraukums, neskaitot pārbraucienus, nedrīkstētu pārsniegt 200-300km robežu.
  • Jārēķinās ar maksas ceļiem, kas Francijā bija gana padārgi
  • Ar kemperi var redzēt tik daudz, cik normāli vajadzētu vairākas ekskursijas. Vismaz mūsu maršruts bija 3 Impro ekskursiju kombinācija, ietverot gandrīz visu un vēl vairāk.
  • Šoferīti nedrīkst atstāt vienu. Blakus vienmēr jābūt mundram navigatoram gan dienas, gan nakts laikā. Tā kā kemperi var vadīt ar B kategoriju, šoferu pieejamība nebija problēma, tāpēc arī salīdzinoši bieži mainījāmies.
  • Lieka piesardzība noderēs, tāpēc šaurās vietās labāk apstāties un pārliecināties par manevriem, tas nekas, ka kāds Francūzis aiz mugurasstreso.
  • Plānojot budžetu ieplāno 30% neparedzētos izdevumus visam pa virsu.
  • Vidējais dīzeļa patēriņš no 12-13l uz 100km .
  • Nākošgad līdzīgā stilā uz Norvēģiju!


Atpakaļ ...
 
izstrādāts: evolution.lv