LV DE EN
DODIES KUR VĒLIES! JŪTIES KĀ MĀJĀS!

Sākums | Kontakti
/ CEĻOJUMU APRAKSTI / Kempera brauciens 2009 uz Bosniju caur 11 valstīm!

Kempera brauciens uz Bosniju caur 11 valstīm!
( ar pieturām Ungārijā, Horvātijā, Itālijā un Vācijā)
 
Ne jau pirmo gadu ar „pīpi uz jumta” attiecībās ar auto ceļošanu! Jau pāris gadus neceļojam ar privāto auto, jo tas ātri nogurdina, nav diezko ērti un arī ekonomiski nav. Ir tak tāds sen vecajā Eiropā atklāts izgudrojums kā dzīvojamais kemperis, kas auto ceļošanu padara par super atvaļinājuma pavadīšanas veidu pie saprātīgām izmaksām neatkarīgi no konkrētās valsts dārguma ( ja nu vienīgi degvielas cenas mainās).
Tā nu arī šogad ņēmām jaunu, labu kemperi no HMR auto www.kemperunoma.lv un startējām 2 nedēļu ceļojumam ar gala mērķi Mostar, Bosnijā, kur bija jāsatiek viens labs draugs! Šogad bijām 4 braucēji, jo viens pāris atteicās, toties tamdēļ kemperī jutāmies ļoti ērti.
Tad nu par visu pēc kārtas:
 
 
30.06. Tieši šis datums bija nolikts par izbraukšanas atskaites punktu apmēram 2 nedēļu ilgajam ceļojumam. Bija nosvinēti Līgo svētki, sācies atvaļinājums, savāktas domas un mantas ceļojumam, lai iecerētais sekmīgi tiktu realizēts. Auto ceļošanai noteikti ir vēlama iepriekšēja gatavošanās pie interneta, lai ceļojuma laikā būtu daudz dažādu variantu kur ko apskatīt, kāpēc apskatīt un  saprast ar ko tā vai cita vieta ir ievērojama. Var nobraukt daudzus tūkstošus km visam paskrienot garām info trūkuma dēļ un tas noteikti nav tas labākais. Ar ceļojuma sākuma atskaites punktu pēc pārbrauciena vēlams pa kādam apskates objektam nu vismaz ik pa 150-200km. Izbraucam no LV tā ap 22:00 jo ātrāk nesanāca sapakoties. Braukšana bija arī plānota pa nakti, lai viegli šķērsotu auto ceļotājiem tik nepievilcīgo Poliju.
 
01.07. Pa nakti izbraucām cauri guļošai Varšavai bez apstājas ar mērķi līdz rītam būt kaut kur pie Krakovas, tomēr jau ap 6 a.m. Polija sāk mosties un braukšana vairs nav tik ātra kā iepriekš. Mūsu gala mērķis bija jau iecienītais akvaparks Tatrlandia uz Polijas Slovēnijas robežas Liptovsky Mikolash, ko arī sasniedzām pēcpusdienā. Pēc gara nakts pārbrauciena akvaparks ir tieši laikā- dažādi baseini, dažādas ūdens kaskādes un slidkalniņi ātri ļauj aizmirst par nogurumu un atgriež spēkus un svaigumu. Tālāk pēc plāna bija atkal jābrauc visu nakti līdz agri no rīta sasniegtu visiem labi zināmo Horvātijas Plitvicka nacionālo parku un kempingu pie tā. Tomēr ceļojot ar kempingu ir tā milzu priekšrocība, ko arī izmantojām uzreiz pēc akvaparka, respektīvi, mainījām plānus, iebraucām kādā skaistā dabas nostūrī netālu no Popradas, norāvām rokas bremzi kemperim kalnu ieskautā ielejā un izgulējāmies līdz rītam.
  
02.07. Pamostoties labā noskaņojumā un kalnu upē nomazgājot mutes, esam gatavi agram startam, bet te pēkšņi radās ideja pa ceļam sīkāk apskatīt arī Ungāriju. Nav tak kur skriet un esam brīvi savos lēmumos, tāpēc uztaisījuši brokastis braucam uz 200km attālo vīna ieleju Egeru. Egeras pilsēta ir slavena ar saviem vīna laukiem, speciāli izveidoto vīnu pagrabu ieleju, kā arī atvērtajiem baseiniem pilsētas centrālajā parkā. Izlēmām izbaudīt visu, bet tā kā pilsētā ieradāmies ap 13:00 tad baseinus atlikām otrās dienas pirmajai pusei un šo dienu veltījām vīniem un pilsētas apskatei.
Kemperi noparkojām kempingā kādus 200 metrus no pašiem Egeras vīna pagrabiem. Bija tiešām interesanti apskatīt ap 50 dažādu vīna pagrabu, kur gandrīz katrā no tiem varēja iegādāties pa vīna glāzei vai pa veselai vīna mucai. Sapratām, ka viss var ātri beigties, neredzot pat pilsētu, nolēmām uz pagrabiem atgriezties pēc pilsētas apskates.
Pati pilsēta sakopta, smuka, ar skaistu parku un mums jau zināmajiem baseiniem tajā, tomēr bez kādas īpašas odzīņas, kas šo pilsētu liktu izcelt vau uzsvērt vairāk par citām. Papusdienojām uz Egeras gājēju ielas, izvēloties nacionālo, salīdzinoši vienkāršo, bet ļoti garšīgo Ungāru gulašu, ar saviem līdzi paņemtajiem velosipēdiem devāmies atpakaļ uz kemperi, lai sagatavotos atkārtotai vīnu pagrabu apmeklējumam.
Pēc Ntās vīna karafes par vidēji 1 EUR sapratām, ka nu visi vīni garšo vienādi un ar riteņiem pabraukt vairs nevarēsim. Tad nu katrs iepirkām par pāris muciņām vietējā vīna mājupvešanai un lēnām, stumjot riteņus, atgriezāmies kempingā. Laikam jau lieki minēt, ka mājās vedamais vīns nekur netika vests...
  
03.07. Te nu izpaudās viens no auto ceļošanas mīnusiem, jo no rīta mums nebija šoferu! Vīna pagrabs bija darījis savu. Tomēr viss atrisinās plānojot, tāpēc arī daļa dienas tika pavadīta sauļojoties Egeras atvērtajos baseinos. Tur ir vērts iegriesties un tur laikam arī ved latviešu grupas kāds no mūs turoperatoriem, jo guļot zālītē bija amizianti klausīties kā 3 latviešu kundzītes stundas garumā grib nozagt rožu stādu mājās vešanai un beigās to arī paveic! Vai kā tās sabijās, ka sākām latviešu mēlē tās pa jokam strostēt!
Pēc pusdienām bijām gatavi braukt un pēcpusdienā jau peldējāmies Balatona ezerā. Šeit jāpiemin, ka Ungārijai pāri iet ļoti labi braucams bezmaksas bānis, kas, pretēji mūsu bažām, arī piektdien bija labi izbraucams pat pie pašas Budapeštas. Vēlu vakarā iebraucām Horvātijā, kur mums par izbrīnu, beidzot uz robežas kāds sāka prasīt pases, atvērt kemperim visas durvis un brīnijās, ka nevedam līdzi daudz šnabi un cigaretes! Tikai tad sapratām, ka izbraucam tak no EU! Iebraukuši Horvātijā sastapāmies ar ļoti labiem, kaut maksas, auto ceļiem. Tāpēc izlēmām līdz pašiem Plitvices ezeriem nebraukt, bet pārnakšņot kemperī uz autobāņa speciāli kemperiem paredzētā vietā, kur bija jau daudz tādu pašu nakšņotāju kā mēs.
 
04.07. No rīta, paēduši brokastis kemperī, startējam uz Plitvicka dabas parku http://www.np-plitvicka-jezera.hr/eng Nebijām gatavojušies, ka šis dabas parks ir tik pārpildīts ar tūristiem, jo mums plānos bija to izbraukāt ar riteņiem un izkāpelēt ar speciāli līdzi paņemtajiem kalnu apaviem, bet tas tur nav atļauts. Tikai dažādas takas par stingri iezīmētiem maršrutiem un milzu sodiem, ja takas tiek pamestas. Viss ļoti aizsargājams un unikāls, kaut citu iespēju kā parku saglabāt neskartu laikam jau pie tik milzīgas tūristu plūsmas nav. Parkā pavadījām visu dienu, izstaigājām garāko maršrutu, izbraukājāmies ar kuģīti un uz pēcpusdienu atgriezāmies kemperī. Šī vieta tik tiešām ļoti skaista, tikai žēl, ka tik pārpildīta ar tūristiem.
Sapratām, ka tik tūristu pilnā vietā palikt nevēlamies, braucām tālāk jau uz Bosnijas pilsētu Bihach 40km attālumā. Uz robežas atkal dažādi pārsteigumi, jāpērk „zaļā karte” par 40 EUR, bet nu laikam jau vajag to Bosnijā. Vēl uzzinājām, ka mūsu nomas kemperim Bosnijā apdrošināšana nav spēkā un viss risks paliek uz mūsu „kakliem”, tāpēc braukšana kļuva ļoti uzmanīga. Te jāpiemin, ka Bosnija braukšanas kultūra ir tāda kā mums bija gadus 10 atpakaļ pirms visām CSDD reklāmām „nebrauc dzēris”u.c. Pa ielām skraida mazi bērni, streipuļo sadzērušies onkas un ik pa laikam krustojumos redzamas avārijas un vēl pretim brauc kāds pajūgs vai vecs traktors. Pie laba pierodam ātri, jo Latvijā viss tas arī bija, bet nu ir sakārtots.
Bihach pilsēta vismaz weba ir slavena ar savām plašajām iespējām raftingā. http://www.una-kiro-rafting.com/rafting-eng.php Tomēr uz vietas viss ir savādāk. Tūristiem šī vieta vēl nav populāra un mes jūtamies kā gandrīz vienīgie tūristi vasaras vidū. Tomēr upe raftingam tik tiešām laba un arī labas viesnīcas un kempingi ir sastopami. Izmeklējāmies raftinga inventāra nomas iespējas, bet neko nedabūjuši atgriežamies Bihach pilsētas kempingā. Kempings tiešām super, bet kā pa nelaimi esam tajā vienīgie un uzreiz pēc noparkošanās nogrimstam zālē! Ārā tiekam tikai pēc stundas, kad par pāris Latviešu aliem ar vietējiem sarunājām kāda 40to gadu traktora palīdzību.
 
05.07. Pa nakti apskatījuši krāčaino upi un tukšos, gana smalkos Bihach restorānus, esam gana mundri startēt jau no agra rīta lai tiktu līdz mūsu ceļojuma gala mērķim Mostar, kur mūs gaida ļoti labs draugs, kas ir apņēmies mūs izvadāt par vietējo apkārtni. Lai gan attālums ir tikai ap 320 km, par kalnainajiem ceļiem tas neiet tik ātri. Arī Bosnija ir valsts ar kontrastiem, kur sakoptas un pat ekskluzīvas vietas mijās ar nabadzību un kara seku radīto postažu. Ir ko redzēt braucot ar auto, jo savādāk ceļojot tas viss paliktu neredzēts! Tuvojoties Mostar ceļi kļūst arvien labāki, līdz agrā pēcpusdienā esam jau galā un satiekam mūs draugu!
Uzņemšana ir godam! Mums ir norezervēts un apmaksāts kempings kādus 30 km no Mostar tādā kā viņu Jūrmalā, ciematā Blagaj. Tur pie kalnu upes ir izveidojies tāds kā jauno villu ciems kalnu aizsegā ar ļoti draudzīgu klimatu un simpātisku baseiniņu nekurienes vidienē! Tomēr Blagaj ciems ir slavens arī ar savu 16. gadsimta dervišu klosteri Tekija, uzceltu pie kalnu upes iztekas. Plašāks info: http://www.vthawaii.com/EXTRA/Blagaj/Blagaj.html
Ar draugu kopīgi izvēlamies iedzert pa pāris aliem vienā no restorāniem, kas izvietoti tieši pie pašas kalnu upes, tādejādi sniedzot burvīgu valdzinājumu karstajā Bosnijas vasarā. Uzreiz pēc alus baudīšanas dodamies uz Mostar vecpilsētu ar slaveno UNESCO mantojumā iekļauto tiltu, kas tika atjaunots pēc Dienvidslāvijas kara. Vietējo braukšana pie stūres pēc pāris aliem te ir normāla parādība- tā darot visi un mums ir nepieņemami, bet nu ok!
Vecpilsēta bija viena no skaistākajām un kontrastiem bagātākajām vietām, kādu man ir gadījies redzēt savā ne tik nabadzīgajā ceļotāja dzīvē. Ne velti Mostar tiek saukta par musulmaņu un dievticīgo krustpunktu, kur abas ticības sadzīvo. Šī esot vienīgā pilsēta, kur līdzās ir baznīca ar mošeju un visiem tas ir pieņemami. Tāpat kā pieņemams un ikdienišķs ir skats uz ielas ar meitenēm īsos mini svārkos un lieliem dekoltē un blakus stāvošas būtnes pilnajā parandžā. Pēc vakariņām ar skatu uz Mostar tiltu vienā no izcirstajām nogāzēm upes malā, mēs izbraukājam pilsētu, lai saprastu cik brīnumaini īsā laika posmā tā ir atkopusies no postošā kara 92-94 gados. Pilsēta cieta Dienvidslāvijas karā visvairāk, jo tai bija jāaizstāvas gan no Serbu, gan Horvātu agresijas. Vairāk kā gadu pilsēta bija bez ūdens, kanalizācijas un elektrības, bet tagad gandrīz visa pilsēta ir atjaunota, sakopta un unikāla. Kara tēmu gan ar vietējiem daudz neapspriežam, jo nav tur nekā patīkama ko atcerēties. Plašāk par vēsturi http://www.hercegbosna.org/engleski/mostar.html  
 
07.07.
            Kārtīgi izguļamies un visu dienu pavadām pie kempinga baseina, ko aktīvi apmeklē arī vietējo bērni! Interesanti, ka apkalpojošais personāls pat karstā vasaras dienā mums alu pienes uzvalkā un laķenēs.... hmmm... vai tiešām tā jāmoka cilvēki.
            Ar draugu vienojāmies tikties vakara pusē kādā no viņa izvēlētajiem restorāniem. Restorāns bija izvietots kādā no pilsētas centrālajiem parkiem zem kivi kokiem, kur jau bija aizmetušies mazi augļi. Restorānu kultūra un līmenis ir daudz augstāks nekā LV sastopamais vidējais aritmētiskais un cenas daudz draudzīgākas. Ļoti bagāta gaļas, vīnu un arī zivju izvēle. Pāris stundas restorānā, runājot ar sen neredzētiem cilvēkiem pagāja nemanot. Vīns un rakija arī bija tieši laikā un pareizajos daudzumos. Pēc restorāna izstaigājām Mostar pa nakti un bijām pārsteigti cik pilni un dzīvīgi ir āra bāri un kafejnīcas nedēļas vidū vēlā vakara stundā. Cilvēki laipni un draudzīgi, dažādu ticību, dažādu rasu un piederību, bet visi bez aizspriedumiem un pārmetumiem viens pret otru draudzīgi iedzer pa kafijai.
            Šķīrāmies ar draugu jau pēc kārtējā alus Mostar 5zvaigžņu viesnīcas āra dārzā, kuram cauri tek kalnu upe, kas speciāli ir pagriezta uz viesnīcas pusi to viesu priekam. Mostar un visa Bosnija ir noteikti valsts, kurā var droši ceļot, bet pirms tam ir labi jāsagatavojas ar informāciju. Nebūtu mums vietējā drauga, daudz kas no šīs burvības paliktu nepamanīts.
 
08.07.
            Turpinām mūsu ceļojumu jau uz Vidusjūras pusi. No rīta laikam pirmo reizi iepērkamies lielveikalā, jo līdz šim brokastīm un vakariņām viss bija pieticis no līdzi paņemtā. Turpinām ceļu un drīz jau izbraucam pie pašas Vidusjūras un neilgi pēc tam šķērsojam iespaidīgo tiltu, kas ieved mūs Dubrovnokos. Dubrovnika (UNESCO). Kādreizējā lepnā pilsētvalsts, kuras flote droši stājās pretim gan Venēcijas, gan turku tīkojumiem, savu vēsturisko bagātību glabā vēl šodien, ieskautu senajos nocietinājumu mūros, kurus 1991.g. velti mēģināja sagraut serbu artilērija un flote. Ļoti interesanta pilsēta ar labi attīstītu infrastruktūru tūristiem, bet nu viss jau tāds pārāk „priekš tūristiem”, kas mums kā auto ceļotājiem šķiet mazliet apnicīgi. Prieks, ka ar mūsu ierašanos sakrita „Red Bull” čempionāts tramplīnlēkšanā, kur traki cilvēki no milzu augstuma lec jūrā no klintīs izvietota tramplīna. Īsāk sakot- jauki pavadīta diena īstā tūristu stilā! Vēlā pēcpusdienā izbraucam no pilsētas, lai vakarā būtu uz Pelješac pussalas drauga ieteiktajā ciemā Žuljanā.
            Žuljēnas ciems ir mazs, burvīgs kūrorts, kur ģimenes brauc atpūsties uz nedēļu vai ilgāk, īrējot vietējos apartamentus. Vienīgais ielas gan ļoti šauras un ar kemperi gandrīz neizbraucamas; bija vesels piedzīvojums, kamēr tikām līdz kempingam ciemata centrā. Noparkojušies izbaudījām gan vietējos krodziņus jau vēlā vakara stundā, gan izstaigājām visu pludmali un klinšu takas. Tiešām skaista vieta kur atgriezties ilgākai atpūtai.
 
09.07.
Pa nakti bija stiprs lietus, kas mūsu kempinga vietu pārvērta peļķē! No rīta, protams, atkal spīdēja saule, bet nu palikt peļķē negribējās, tāpēc pametām šo kempingu un devāmies pa pussalu tālāk līdz prāmja piestātnei Trpanj ciemā. Tur mūs pārsteidza gara rinda un mazs prāmis, tāpēc kādas 2 stundas dabūjām sauļoties uz mola un gaidīt savu kārtu, lai prāmis mūs pārvestu pāri līcītim atpakaļ uz piekrasti. Bija arī mazliet jāsteidzas, lai paspētu uz raftingu nu jau Horvātijā Omiš pilsētā Cetina upē. Tomēr Omišā ieradāmies tikai vakara pusē, jo arī kartē iezīmētais autobānis vēl nebija uzcelts, tāpēc līkumainie kalnu ceļi paņēma daudz laika. No otras puses, neko neesam nokavējuši- bija iespēja apskatīt pilsētu, uztaisīt gardas vakariņas kemperī un pieteikt lētāku raftingu par vakara cenām uz nākamās dienas agru rītu.
 
10.07.
Pēc nelielās uzdzīves ar Karlovačko alu kempingā pagāšajā naktī, raftings bija tieši laikā! Uzveda mūs kādus 25km pa upi uz augšu un kopā ar instruktoru un vēl vienu Slovāku ģimeni nobraucām lejā. Krāces nemaz nebija tik biedējošas un briesmīgas, tāpēc raftings pārvērtās vairāk tādā laivu izbraucienā. Tomēr bija forši un nemaz tik dārgi arī ne! Pēc raftinga izbraucām ap pusdienas laiku Splitas virzienā. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas Splita bija otra lielākā Horvātijas pilsēta un Romas imperatora Diokletiāna dzimtā pilsēta, kur arī tagad redzamas kādreiz lieliskā valdnieka pils kompleksa sienas (UNESCO). Tomēr klātienē pilsēta ar neko neizcēlās, tāpēc ātri nolēmām to pamest, netērēt laiku un doties uz Zadar. Jau atkārtošos, bet mums kā auto ceļotājiem klasiskie tūristu gala mērķi nav tik saistoši, tāpēc arī Zadar bija super pilsēta klasiskajiem tūristiem ar savu vecpilsētas tirgu, ūdens ērģelēm un plašo kuģīšu izbraukumu piedāvājumu. Vēl tik varu pateikt, ka pilsēta ir viegli izbraukājama ar velosipēdiem, ko mēs arī pilnībā izmantojām.
Vakarā jau šķērsojām iespaidīgo tiltu uz Pagas salu un pievakarē bijām pašā Pagas pilsētā, kur kādā klusā šķērsielā arī noparkojām kemperi. Vēlas vakariņas kādā no Pagas restorāniem ar haizivs gaļu, vēžiem un mīdījām bija neatkārtojamas, tāpat kā pati Pagas nakts dzīve ar dzīvo mūziku un dejojošiem cilvēkiem ielās.
 
11.07.
 
Pēc vēlas nakts uzdzīves Pagas pilsētā, miegs kemperī bija ļoti ciešs! No rīta saule mūs pamodināja nepielūdzami un mudināja meklēt skaistu pludmali, kur nopeldēties un pavadīt dienas karstāko daļu. Pašā Pagas pilsētā ir publiskā pludmale, kas bija gan pilna un arī urbānā vidē veidota. Tā mūs neapmierināja. Vēl pamēģinājām piekļūt pie kādas no mežonīgajām pludmalēm, kuras bija noslēptas aiz stāvu klinšu grēdām, kas arī pēc vairākiem mēģinājumiem izdevās, tomēr ilgi nosēdēt uz klintīm nebija ērti. Izlēmām kāpt kemperī un braukt uz priekšu līdz atradīsim ko piemērotu un atradām ar! Burvīgu pludmali Šimuni ciemā kādus 15 km no Pagas. Šis ciems ir arī populārs kūrorts nedēļas atpūtniekiem ar super 30 hektāru plašu kempingu, kas piedāvā visus nepieciešamos servisus! Šajā kempingā noteikti atgriezīsimies kādu citu gadu uz mierīgu nedēļas dzīvošanu un Pagas salas tuvāku iepazīšanu ar velosipēdiem.
Pus dienu nosauļojušies skaistā pludmalē, kāpām kemperī lai dotos uz Triestes pusi, pa ceļam apskatot vēl Rijeku, lielu ostas pilsētu ar slavenu zivju tirgu un plašu gājēju ielu. Tipiska Romiešu impērijas pilsēta mums diez ko neiepatikās, tāpēc pēc īsas tās apskates izlēmām doties uz mūsu pēdējo apstāšanās vietu jau Itālijā, Triestē. Intensīvā ceļojuma grafikas arī bija darījis savu un mūs nogurdinājis, tāpēc izlēmām Triestē atpūsties pie jūras un neko nedarīt. Pievakarē, šķērsojot, Horvātijas, Slovēnijas un Itālijas robežas, ieradāmies arī Triestē. Vēl paspējām uz mums jau zināmu Itāļu vietējo picēriju, izbaudīt pa picai un lielajam alum. Pēc vēlajām vakariņām spēku vairs nebija daudz, tāpēc noparkojāmies turpat blakus picērijas stāvlaukumā.
 
12.07.
 
Trieste ir mana otra dzimtā pilsēta, jo šeit ir pavadīti 2 jauki studiju gadi, tāpēc pilsētā un tās apkārtnē jutāmies kā mājās. Izvēlējāmies palepnu kempingu Sistiana ciemā kādus 20km no Triestes, ar baseinu un burvīgu skatu uz jūru utt. Kempingā ievācāmies jau no rīta puses, izņēmām velosipēdus un izbraukājāmies pa kalnu takām, uztaisījām pusdienas, nopeldējāmies baseinā un vienkārši atpūtāmies līdz vakaram.
Vakaram jau bija gatavs plāns doties uz piekrasti, kas pilna ar maziem zivju restorāniem. Tur arī baudījām dažādu lielumu un veidu astoņkājus un citus zivjveidīgos, kas tajā pašā dienā ir noķerti šajā ciemā un pagatavoti līdzīgā stilā kā free kartupeļi. Super relaksējoša atmosfēra itāļu stilā!
 
13.07.
Jau vakar vakarā vienojāmies, ka startējam mājup un vēl vienu sauļošanās dienu tomēr atceļam. Kā nekā vēl jau 2 dienas ceļā līdz mājām. Šī vakara mērķis bija Berlīne, A10 iepirkšanās centrs, kādus 1200km no Triestes. Izbraucām pusdienas laikā, izgulējušies un sakopušies garajam ceļam pāri Alpiem un cauri visai Vācijai. Bāņi labi, ceļi gandrīz bezmaksas, izņemot Austrijas ceļu nodokli. Vidējais ātrums, neskaitot apstāšanos benzīntankos, 109km/h un bremzes pedālis gandrīz nemaz nav jāmeklē. Pārbrauciens tomēr nav tas mazākais un tikai ap vieniem naktī esam pie lielveikala. Tur arī paliekam pārnakšņot, lai no rīta dotos iekarot Vācu zemes veikalus.
 
14.07.
Diena veltīta iepirkšanās priekiem. Latvijā jau dzīvo tikai biezie ar daudz lielākām algām nekā Vācu pilsoņiem J , tāpēc mēs izvēlamies iepirkties Vācu lielveikalos ar vismaz 30% zemākām cenām pārtikai, vīniem, saimniecības precēm utt. Iepirkšanās beidzās tikai vēlā pēcpusdienā, bet nu tā tas arī bija plānots. Lai noņemtu iepirkšanās laikā uzkrāto stresu, aizbraucām uz mums jau zināmo steiku krogu netālajā Konigs Wusterhsn. Ciematā, kur konkrētais krogs visu savu ēdienkarti jau gadiem piedāvā ar 50% atlaidi. Piemēram, 400g steiks maksā 8 EUR!! Pēc kārtīgām pusdienu- vakariņām bijām gatavi startēt vēl 1300km mājup.
 
15.07.
Visa nakts ceļā, mainoties šoferīšiem, un jau no rīta ap 8:00 esam mājās!
 
 Lielais piekusums pēc visa šī gandrīz 6 000km garā ceļojuma drīz tiks aizmirsts un paliks ļoti daudz pozitīvu un saistošu iespaidu, kas ir lielākā cilvēkam neatņemamā bagātība. Pēc katra auto ceļojuma piezogas doma, ka nākamgad noteikti lidosim uz kūrortu, kur 2 nedēļas gulēsim smiltīs un sūksim kokteilīšus. Tomēr laikam nav vēl tas vecums vai slinkuma pakāpe, jo vilinošā doma vēl nekad nav realizēta. Gribās izbaudīt un apskatīt visu pašam pēc iespējas tuvāk un reālāk. Kāds var pārmest, ka nepietiekami tika veltīts laiks pilsētu kultūras objektu apskatei vai vēstures izpētei, bet man pašreiz tas nav svarīgi, un to jau var darīt arī mājās pie interneta vai grāmatām. Man svarīgi ir izbaudīt brīvību un vietējo kultūru uz vietas tajā brīdī un situācijā, lai pēc tam varētu noglabāt šos iespaidus kādā no savām smadzeņu šūnām uz visiem laikiem.
 
 
SVARĪGĀKIE SECINĀJUMI:
 
  • Ceļojot ar auto, it īpaši kemperi, tiek iegūta vienreizēja brīvība un iespēja apskatīt tādas vietas, kur neviens tūroperātors nevedīs! Var lieliski izbaudīt konkrētās valsts ikdienu gan pilsētā, gan visattālākajā lauku ciemā.
  • Labs lēmums bija kopējā budžeta izveide ar vienādām iemaksām speciāli ceļojumam radītā kontā. Tad ar šo karti tika maksāts gan par degvielu, gan kempingiem un kopējā ēdiena iegādi. Nebija jāstreso kas par ko ir vai nav maksājis, jādala katrs čeks utt.
  • Ceļojot ar kemperi vajag ieplānot apstājas vietas 2-3 dienu garumā. Katru dienu pārbrauciens ir nogurdinoši. Konkrētajā maršrutā mēs daudz ko mainījām, atkarībā no laika apstākļiem un noskaņojuma, tāpēc sākotnēji ieplānotās ilgākās atpūtas bija tikai 2.
  • Kempera vidējais dienas nobraukums, neskaitot pārbraucienus, nedrīkstētu pārsniegt 200-300km robežu.
  • Šoferīti nedrīkst atstāt vienu. Blakus vienmēr jābūt mundram navigatoram gan dienas, gan nakts laikā. Tā kā kemperi var vadīt ar B kategoriju, šoferu pieejamība nebija problēma, tāpēc arī salīdzinoši bieži mainījāmies.
  • Nedrīkst uzticēties navigācijai un vienmēr jāizmanto labas kartes. Navigācija var ievest kemperi tādos ceļos, kas tam ir pat neizbraucami gabarītu dēļ.
  • Lieka piesardzība noderēs, tāpēc šaurās vietās labāk apstāties un pārliecināties par manevriem, tas nekas, ka kāds aiz muguras streso. Noteikti jāatceras, ka kemperis ir 3 metrus augsts.
  • Izvēloties kemperi, neņemiet lētāko vai ar lielāko TV ekrānu klientu pievilināšanai! Kemperis ir gan jūsu mājas ceļojuma laikā, gan tam jābūt uzticamam visa garā maršruta laikā.
  • Vidējais dīzeļa patēriņš no 12-13l uz 100km pēc pieredzes, bet šoreiz sanāca pat zem 11l, kas bija labs pārsteigums.

Kopā šogad braucām 4 cilvēku un mūs kopējie izdevumi (ēšana, dzeršana, degviela, auto ceļi, ieejas biļetes un viss pārējais) bija ap 900Ls jeb 225Ls no cilvēka 2 nedēļu garumā. Super! Tas gan neskaitot kempera nomu, kas ir no 60-70Ls/dienā vasarā.



Atpakaļ ...
 
izstrādāts: evolution.lv